Kaut arī
rudens jau sāk demonstrēt savus asos salnas zobus, nokozdams pēdējās rudens
puķes, noraudams sabradāšanai nu jau netīri iebrūnās koku lapas un iesviezdams
sejā aukstas vēja šaltis, bet tas viss
mums, 17 izglītojamo grupai no 5. – 10. klasei un 2 skolotājiem: Zinaīdai
Ķederei un Sandrai Zemļickai no Ilūkstes Sadraudzības vidusskolas, nebija par traucēkli,
lai dotos ekskursijā uz Dunti un Salacgrīvu.
Dunte mūs
iepriecināja ar Minhauzena muzeja pārdomāti sakopto apkārtni un atpūtas
iespējām, kas atbilst dažāda vecuma tūristu interesēm. Savukārt pats muzejs
pārsteidza ar galvenā varoņa Minhauzena fantāzijas pasaules apliecinājumiem: Minhauzens un pīles ar auklā piesietu
speķi, kas pacēlušās spārnos, lai nestu
Minhauzenu pa gaisu, brieža galva ar iešauto Minhauzena ķiršu kauliņu, no kura
izaudzis ķirškoks, naudas koks, pīle, kas plosa vanagu. Par citiem Minhauzena
piedzīvojumiem gids demonstrēja
animācijas filmu muzeja ērtajā kinozālē – viss ačgārns un neierasts. Īsti liekas
tikai Minhauzena paša un viņa sievas Jakobīnes portreti, sievas buduārs,
dzīvnieku un putnu izbāzeņi, kā arī populāru Latvijas personību vaska figūras
un 1000 alus kausi stikla vitrīnās no visas pasaules muzeja 2. stāvā.
Savukārt Salacgrīva mūs sagaidīja ar īstu
dzestrumu, ko varēja just no esošā Rīgas jūras līča klātbūtnes. Bruņojušies ar
pilsētas objektu apskates vietkartēm, informācijas centra vadītājas Lienes
Tiesneses vadībā devāmies pārgājienā, lai iepazītu Salacgrīvas interesantākos
objektus. Vispirms devāmies uz tirdzniecības ostu un molu, kur katrs varēja apliecināt savu kāju
izturību un līdzsvara esamību, lai veikli
lēkātu no akmens uz akmeni 300 metru garumā(lai liellaivu vietā ostā varētu iebraukt arī
kuģi, Salacas gultni padziļināja un upes grīvā no laukakmeņiem izbūvēja molu).
Nākamais objekts - Salacas promenāde un bāka - četrstūrains balts tornis ar sarkanu
laternu tā galā. Mūsdienās tā diemžēl vairs nedarbojas, taču savulaik
kalpojusi, lai visi zvejnieki atrastu ceļu mājup. Savukārt, sargājot Salacas krastu no erozijas, nolēma būvēt
promenādi. Tā tapa, vietējiem iedzīvotājiem savedot akmeņus.
Netālu no bākas izvietojusies reņģu pārstrādes
ražotnes “Brīvais vilnis’’ ēka, kuras vestibilā aplūkojām keramikas panno –
Latvijas karti ar piekrastē izkārtoto bāku siluetiem un piedalījāmies komandu
spēlē “Vai pazīsti Latvijas bākas? Visātrākās un veiksmīgākās bija 10. klases
meitenes.
Sasēdušies autobusā, ceļu turpinājām uz nēģu taci, kas ir unikāls zvejas paņēmiens ar vairāku gadsimtu
vēsturi, ko mūsdienās izmanto tikai Salacgrīvā. Nēģu tacis ir īpašas
konstrukcijas laipa, no kuras upes straumē tiek iegremdēti nēģu murdi un notiek
zveja. Taci katru gadu ierīko no jauna vairākus gadus gatavinātiem egļu
kokmateriāliem, stiprināšanai netiek izmantotas ne naglas, ne skrūves, bet
īpašas sasaites. Pateicoties īpašnieka Aleksandra atļaujai, katrs varēja vērot murdu ielikšanu upē,
noskatīties videofilmu par zvejnieku – fanātiķu darba ikdienu no augusta līdz
februārim, kā arī tuvplānā vērot nēģus un pat paņemt tos rokās.
Iestiprinājušies kafejnīcā “Moliņš’’ un
atsveicinājušies no laipnās un atraktīvās gides Lienes, ceļu turpinājām uz meža
šķēršļu joslu“Murkšķu trase”, kas atrodas netālu no Salacgrīvas viesu
mājās “Kraukļi”. Šī trase sastāv no dažādas smaguma pakāpes 9 veidu šķēršļiem,
kas liek pārliecināties par kāju veiklību, līdzsvaru, izturību, atjautību un
pat gribasspēku. Patīkami, ka lielākā ekskursantu daļa bija spējīga veikt visus
šķēršļus.
Pieelpojušies
priežu meža svaiguma, fiziski noguruši, bet gandarīti par pilnvērtīgi pavadīto
dienu, devāmies mājupceļā, vēl ilgi kavēdamies sarunās par redzēto, piedzīvoto,
atklāto.
Ekskursijas vadītāja Zinaīda Ķedere
