Vai atceries-šalc klusi
vējā kļava,
Kad pirmo reizi sauca
skolas zvans,
Bet diena šī ir cita
jūsu mūžā
Kad lielai dzīvei
aicinot tas skan.
Maijs ir skaistākais
pavasara mēnesis, kad ziedu sveces ver kastaņas, smaržo ceriņi un dzeguze kūko
katram savu laimi. Skolā maijs ir ražas mēnesis, kad skolēni un skolotāji plūc
sava darba augļus.
Šī diena, kaut ļoti gaidīta, parasti
tomēr ir nedaudz skumja. Negaidīti, ka vairs nav jāiet uz stundām, jāpilda
mūžīgie mājasdarbi, pat somu uz skolu vairs nav jāņemt līdzi. Kā tad tā? Tikko
viss vēl mutuļoja, bet nu var būt, ka savus klasesbiedrus un skolotājus visus
kopā redzat gandrīz vai pēdējo reizi. Tieši tāpēc kļūst savādi ap sirdi. Vai
tiešām viss jau galā un sāksies īstā, lielā dzīve? Bērnība, skolas gadi– tas
viss iegūs īstās krāsas tikai pēc tam, kad gadi jau pagājuši un daudz ūdeņu
aiztecējis. Bet pagaidām vēl viss priekšā – mazs atelpas un sentimenta mirklis,
un jau pēc pāris dienām – eksāmeni.
9. un 12. klašu skolēniem gribētos
novēlēt pacietību visās lietās, mazu izturību šajā skolā, lielu izturību dzīves
garumā. Vecākiem gribētos novēlēt mazāk sirdēstu, vairāk smaidu, vairāk laika
sarunām ar saviem bērniem, uzklausot viņu šaubas, viņu domas, lai visus
jautājumus mēģināt loģiski atrisināt.
